Centrālās ūdens gravitācijas apkures sistēma

Centrālās ūdens gravitācijas apkures sistēmas priekšrocības un trūkumi:

+    sistēma ir salīdzinoši vienkārša
+    nav nepieciešams cirkulācijas sūknis un tā darbināšanai nepieciešamā elektroenerģija

+   darbojas arī, ja ēkā nav elektrības vai elektrība pazudusi sniega vai vēja postījumu dēļ

-    nepieciešami salīdzinoši liela diametra sistēmas cauruļvadi

-    nepieciešama regulāra uzraudzīšana, apkope
-    radiatorus nav iespējams novietot zemāk par apkures katlu, jo zemākajā vietā ir jāatrodas apkures katlam

Mainoties ūdens temperatūrai, izmainās ūdens tilpums, un attiecīgi tam mainās arī ūdens tilpumsvars.
Maksimālais ūdens blīvums, svars 1000kg/m³ ir pie aptuveni 4 ^oC temperatūras. Pieaugot ūdens temperatūrai, samazinās tā tilpumsvars.

Centrālās ūdens gravitācijas apkures sistēmas plāno uz 90/70 ^oC, kas nozīmē turpgaitas siltumnesēja ūdens temperatūru 90 ^oC un 70 ^oC atpakaļgaitas siltumnesējam.

Centrālā ūdens gravitācijas apkures sistēma sastāv no apkures katla, ūdens cirkulācijas caurulēm, sildķermeņiem (radiatoriem) un ūdens izplešanās tvertnes.

Sistēmas zemākajā vietā novieto apkures katlu, bet augstākajā vietā izbūvē izplešanās trauku, kur siltajam ūdenim izplesties. Horizontālām caurulēm ir jābūt ar vienmērīgu kāpumu, lai iespējamais gaiss caur tām un izplešanās trauku varētu izkļūt no sistēmas.

Sistēmas darbība noris šādi: ūdens katlā tiek sildīts, tas kļūst vieglāks, radiatoros un caurulēs ūdens atdziest un tā īpatnējais svars palielinās. Tā kā sistēma ir noslēgta, tad ūdens masu īpatnējās starpības rezultātā atdzisušās, smagākās masas pārvietojas uz zemākām vietām, bet katlā uzkarsētā, vieglākās ūdens masas ceļas uz augstākām, caur ko notiek ūdens dabiska gravitācijas cirkulācija visā apkures sistēmā.

Ūdens dabiskā cirkulācija darbojas labāk, ja dzesējošās virsmas (radiatori) ir novietoti augstāk par siltuma ģeneratoru (katlu).